17.novmebris, Līgatne.
Māris Olte. Līgatnei pa Krastu.
Gan upīte, gan skola, gan apdzīvotas vietas nosaukums. Tā varētu definēt motīvu, kāpēc biežāk jāstaigā pa Līgatnes upes krastiem. Skolā un Līgatnē ir būts, bet gar Līgatni staigāts… jāiet!Pat ar vieglu roku uzmestam eksperimenta pārgājienam 17.novembrī kopā ar desmitās klases skolēniem no man mīļās “Līderu skolas” bija lemts atmiņā palikt kā pārsteigumiem bagātam notikumam. Kādi tie bija? Viens – nesen izdomātais un īstenotais zivju ceļš patiešām strādā labi! Taimiņu nārsta rušekļus redzējām daudz un visas upes garumā. Zivju sargi salīdzinot teica, ka tas varēja būt leknākais nārsts starp visām Gaujas pietekām. Uz vienas berzes man izdevās arī pamanīt vienu vēlo nārstotāju, kaut 17. datums jau ir nārstam stipri pavēls rudentiņš. Saskaitīju ap 40 berzēm tur, kur iepriekš rīvējās tikai forelītes – mani tas ļoti iedvesmoja. Bija sajūta, ka traku sapņu sekmīga īstenošana ir mūsu nākotnei raksturīga pazīme un šeit ir viens tāds, kas piepildījies.L(ejas)-Līgatnes ielejas mežs ir ļoti labi ejams un maz krūmiem aizaudzis. Ja iepriekš paplāno kā godam tikt no ielejas ārā, pastaigā gar burzguļojošo skaistuli var doties pat kundzītes-nūjotājas. Sūnaini krasti, miera pilni egļu stāvi, rēgaini senā akvadukta mieti – lieliskas pastaigas sastāvdaļas, turklāt tā var sākties pie paša Kultūras nama!Līgatnei ir snaudošs Slēpošanas kalns! Daudzi Siguldā par tādu potenciālo Līgatnes iespēju pat nenojauš! Būs vai nebūs – tas pat nav svarīgi. Jau tas, ka teorētiski ir iespējams,- arī tas ir labi!Neticamais Gaujas parka miers pilda visu Līgatnes ieleju. To labi var just rudens pelēkumā. Mežs ir zvēru pēdu, trūdu un krituši lapu pelējuma smaržas pilns – pareizais inhalāciju maisījums no dabas dziļa klēpja!Mani pavadoņi – dažādi, spuraini un mežam pārāk tīri vai smaržīgi jaunieši, kuri mācēja iekurt uguni arī tad, kad visos zaru galos rotājas pilieni – tas Jaunsargu apmācību rezultāts. Kur to guni kurt – to gan labi apdomāt, lai ielejā nepaliek traucējošas uguns pēdas. Gājiena beigas izvērtās slidenākas un šerpākas nekā iesākums, jo no tās Līgatnes renes jau bija arī ārā jātiek. Slidenie krasti bija labs palīgs! Man pārsteigums bija aizbrukušās (…Zanderu?) alas, kuras pagaidām neviens nesteidzās zīmēt tūristu prospektos. Lai stāv rezervē, reiz noderēs. Kad, gar ceļu ejot, uz L(ejas)-Līgatni samanīju senās dzelzceļa līnijas vietu, sajūta bija pavisam silta – skaidrs, ka ejam uz Staciju. Vietu, kura gaida, vietu, kurā var izkāpt, lai pazustu vai arī kā parasti – ar skolas busu braukt mājup.+639Sasniegti cilvēki8EngagementsRādīt ierakstu augstāk
2Tu un vēl 12 lietotāji dalījāsPatīkKomentētDalies