18.oktobrī Cēsu novada pašvaldība pateicās par sirdsiltumu visiem, kas palīdz Ukrainas cilvēkiem.
Pašā kara sākumā pirmais mūsu skolā ienāca Vsevolds – mazs, smaidīgs, sprigans un ļoti ziņkārīgs puisītis. Likās, ka viss ar viņa dzīvi ir pilnīgā kārtībā, vienīgi viņa māmiņas izmisīgi tramīgie skatieni visapkārt un neticība nekam liecināja par nesen piedzīvoto. Mamma Vsevolodam bija kareivīga, bija gatava kārtību ieviest visur, lai saprastu, ka šeit ir vieta un cilvēki, kuriem var uzticēties. Viņi bija braukuši vairākas naktis līkumu līkumiem līdz bija nokļuvuši Līgatnē, pagaidu mītnē. Pabijuši arī Kauņā, bet no turienes esot bēguši prom, jo tur zogot cilvēkus… Neko daudz neskaidrojām par Lietuvu, jo sapratām, ka pārliecība par visapkārtējo ļaunumu ir ļoti spēcīga, tur ir vajadzīgs laiks. Vsevolds nomācījās visu pavasari, bet vasarā kopā ar mammu pārcēlās uz Rīgu – tur mammītei būs vieglāk atrast darbu un Vsevolds tur mācīsies ukraiņu burtus. Bet mazo, jautro puisīti un viņa smaidu izraisošos jautājumus kolektīvs atceras ik brīdi!
Kopā ar Vsevolodu mūsu skolēnu pulkam pievienojās jauna, skaista, smaidīga ukraiņu meitene – Dariia. Vidusskolniece. Nu tas ļoti veicināja krievu sarunvalodas attīstību mūsu skolā, jo visi gribēja ar Dašu komunicēt! Prieks, ka visi ātri sadraudzējās un palīdzēja meitenei kā tik vien varēja, jo Daša ar savas ģimenes sievietēm bija ieradusies no Odesas pa tiešo no bumbu patversmes. Daša ir uzticēta tagad pilnībā mums un Latvijas ģimenei, kur viņa dzīvo, jo meitenes māmiņa ir atgriezusies Ukrainā, lai rūpētos par saviem tur palikušajiem vecākiem. Meitene cītīgi mācās, apgūst laviešu valodu un ir noskaņota studēt šeit, apgūt profesiju, redzēt pasauli.
Rudenī mēs tikām iepazīstināti ar Kiru un Maksimu – lielo māsu un mazo brāli. Līdzi viņiem bija atbraucis Kiras draugs Andrii, kurš, pilnīgi uzticoties Kirai, bija atbraucis uz mūsu skolu, lai mācītos abi kopā. No abu sirdsiltajiem, viens otram veltītajiem smaidiem varēja redzēt, ka Amoriņš tur tā vienkārši nav aizlidojis garām.
Andrii stāsts skaudrs. Ukrainā ar tēti abi sēdējuši uz mājas lieveņa un skatījušies, kā pie horizonta krievi izšauj raķetes. Tad esot bijis bail. Otrā pusē ukraiņi atbildējuši ar spilgtiem uzplaiksnījumiem, no tā neesot baidījušies. Vakaros drebējuši mājas logu stikli. Kādu nakti no trokšņa nevarējuši aizmigt, tad atkal abi ar tēvu sēdējuši uz lievenīša un skatījušies biedējošo uguņošanu krievu pusē. Tad pēkšņi bija ļoti spilgta gaisma un mokoši ilgs klusums, kura laikā Andrii ar tēvu esot pat paspējuši izteikt minējumus bumbas krišanas vietai. Izrādījās, ka tas bijis viņu pagalms… Pa laimi neviens no ģimenes locekļiem tad netika ievainots, atmiņas zudums gan bijis. Mājai izbiruši stikli, izkritušas durvis… Tas arī bijis mammas pacietības beigu punkts savākt ātri Andrii, mazo māsu un bēgt. Apmetušies Latvijā,- un tad arī pienāca ziņa, ka kārtējā bumbu triecienā vecmāmiņa gājusi bojā – ar vectētiņu bēguši uz paslēptuvi, un kaut kāda šķemba nāvējoši trāpījusi vecmāmiņai. Otra vecmāmiņa ar tēti palikuši māju sargāt, jo tak nav ne logu, ne durvju… Andrii, nonākot Latvijā, nevienu negribēja satikt, viņš mācījās attālināti Ukrainā, neizejot no dzīvokļa. Nejauši internetā viņš iepazinās ar Kiru, kura viņu iedrošināja iziet ārā, pastaigāties, un beigu beigās braukt uz skolu un mācīties kopā ar latviešu vienaudžiem.
Kiras un Maksima Ukrainas stāstu neuzzinājām, nepaspējām,- viņi pie mums nomācījās pavisam maz, kaut bija doma palikt Latvijā, mācīties un dzīvot šeit. Kira un Maksims mums pēkšņi pazuda, ziņu nebija, telefoni neatbildēja. Beidzot klases audzinātājai uzzvanīja Kira – trešdien bija atbraukuši mājās no skolas un mammu atraduši gultā mirušu. Tagad esot ar brāli krīzes centrā… Briesmīgi, lai neteiktu vairāk – aizbraucām uz centru, samīļojām, sadevām saldumus, suvenīrus no Latvijas, jo pakaļ viņiem brauc mammas māsa, lai aizvestu atpakaļ uz Ukrainu. Solīja sazināties… Mēs ļoti gaidam, bet, ja nesagaidīsim, noteikti paši uzzvanīsim, lai zinātu, ka ar viņiem visiem viss kārtībā.
Andrii. Viņš turpina viens pats mācīties savā dzīvoklītī. Viņam daudz jāmācās, viņam vajag ukraiņu izglītību, un viņš brauks atpakaļ uz Dzimteni. Viņu Ukraina gaida, viņš tur viņiem ir vajadzīgs savas valsts atjaunošanā, viņam jāatjauno arī sava ģimenes māja. Viņu noteikti gaidīs ar Latvijā iepazītā meitene, jo, izrādās, starp viņiem Ukrainā bijuši tikai 40 km, pie pašas Zaporožjes. Un tā ir Kira, viņiem nākošā tikšanās norunāta Ukrainā… 
Tādi ir pieci mūsu skaudrie Ukrainas stāsti. Mūsu skolas sienās viens turpinās, četri beigušies.
Paldies visam kolektīvam – skolotājiem, darbiniekiem, vecākiem, bērniem, kuri visi tik mīļi un draudzīgi uzņēma Ukraiņu bērnus mūsu kolektīvā! Visiem viņiem tika smaidi un mūsu atbalsts! Lai visiem mūsu Ukraiņu stāstiem laimīgas beigas, cik vien laimīgas šajos apstākļos var būt! 