Projekts “Izglītības iestāžu pašpārvalžu attīstības programmas “Kontakts” iniciatīvu projektu īstenošana Cēsu novada izglītības iestādēs” Nr. VP2022/3-50
Šogad, izveidojot skolēnu pašpārvaldi, viens no mūsu pirmajiem soļiem bija saliedēšanās pasākums – divu dienu pārgājiens gar jūru maršrutā Engure – Lapmežciems.
Ejot no Engures līdz Lapmežciemam, šīs divas dienas bija bagātas aktivitātēm, jo netrūka dažādu grūtu šķēršļu joslu: nelielas ietekas jūrā, grimstošās smiltis, grāvji un grāvīši. Tomēr, kopābūšanas iedvesmoti, spējām uz šo visu paskatīties ar smaidu, dažkārt arī pasmejoties par sevi, dažkārt kādu pavelkot uz zoba.
Veicot šo posmu, mēs ne tikai laiskojāmies, bet arī strādājām – sākām domāt un diskutēt par nākotnē plānotiem pasākumiem, kā arī izdiskutējām, ko vispār pašpārvalde dara, kāds ir tās mērķis.
Viss sākās pirmdien, 3. oktobrī, plkst. 7:00 no rīta, kad ārā vēl bija tumšs un zemi klāja drēgna migla. Bijām priecīgi, ieraugot cits citu, kā arī mūsu skolotājus Andri un Gundegu, kuri jau ar skatienu un smaidu mūs iedrošināja, ka šīs dienas būs ikvienam neaizmirstams piedzīvojums. Augšlīgatnes autobusa pieturā sagaidījām satiksmes autobusu, ar kuru mēs braucām uz Rīgu, pa ceļam Vangažos piebiedrojoties Artim un Robertam. Apmēram pēc pusotras stundas brauciena bija jākāpj nākamajā autobusā, lai nokļūtu sākuma punktā Engurē.
Un tad sākās gājiens. Pirmajā dienā bija jānokļūst līdz Klapkalnciemam. Tur arī paliksim pa nakti RTU sporta un atpūtas bāzē “Ronīši”. Priekšā 18 km, nebeidzama jūra, smiltis un vējš, kas, pūzdams no mugurpuses, skubināja mūs ceļam.
Sākot gājienu, visi bija ļoti enerģiski, pēc kādiem 4 noietiem kilometriem vajadzēja atpūsties. Tad arī mazliet iebaudījām līdzpaņemto – skolas pavārītes ceptos pīrādziņus un vecāku sarūpēto. Tad turpinājām ceļu.
Ap pussešiem mēs bijām nonākuši Klapkalnciemā “Ronīšos”. Palikām šajā atpūtas vietā un gaidījām vakariņas, kuras bija plkst. 19:00. Pēc vakariņām visi gājām ciemos pie mācību pārzines Gundegas, kur viņas mājīgajā istabiņā apspriedām pašpārvaldes mērķus. Tika izdalītas 2 lapas – viena zēniem, otra meitenēm. Uz šīm lapām bija jāraksta mūsu idejas, ko pašpārvalde varētu darīt. Kad tas tika izdarīts, beidzot varējām iet uz savām istabām un atpūsties no garās dienas.
Tad arī dažiem vēl piezagās izsalkums. Lai to remdētu, tika pasūtītas picas. Oho! Tās mums piegādāja no pašiem Talsiem. Pēc garā gājiena tās bija īpaši gardas.
Vēl tikai sārtais saulriets, sijādams jūras viļņos nogrimstošās saules zeltu, un tad… Un tad arī nemanot nāca nogurums, līdzi atnesot miegu un sapņus.
Nākamajā rītā cēlāmies pulksten 9:00, bet plkst. 10:00 jau tikām pie gardām brokastīm – siltiem plācenīšiem ar ievārījumu. Pēc brokastu ēšanas sakopām istabiņas un atkal devāmies ceļā. Tagad jau iesim līdz galam – līdz Lapmežciemam.
Šajā rītā vējš šķita stiprāks nekā vakar, bet tāpat šīs divas dienas laikapstākļi bija brīnišķīgi – saule un vējš mūs lutināja. Pēc pieciem noietiem km bija pirmā atpūta. Šodien bija jānoiet mazāk – tikai 11 km. Atkal cits citu uzmundrinājām ar jociņiem un smiekliem. Jāpiebilst, ka puiši bija īsti džentelmeņi – prata ne tikai uzjautrināt, bet arī palīdzēt pārvarēt grūtākos ceļa posmus.
Paveicot garo gājienu gar jūru, iebaudījām vietējā veikala našķus un tad…. Nu nē! Ne jau sēdējām, bet atkal, skolotāju mudināti, devāmies apskatīt vienu no Latvijas dabas brīnumiem – Kaņiera ezeru. Kāpēc tas ir brīnums? Tas ir putnu un zivju krājumu ziņā viens no bagātākajiem ezeriem Latvijā. Nu atkal sanāca noiet apmēram tikpat daudz, cik vakar. Bet bijām gandarīti par redzēto un savām spējām “nebubināt”, nepukoties un “nesaskābt”.
Nonākot atpakaļ mazajā ciematā, daudzi, kuriem pietika enerģijas devas, gāja apstaigāt šo ciemu. Un tad jau autobuss bija pienācis un sākās ceļš mājup – vispirms uz Rīgu, tad Līgatni. Visi pēc pārgājiena bija piekusuši, bet apmierināti.
Šī pārgājiena laikā mēs kļuvām tuvāki un drošāki, vairāk iepazinām cits citu, iemācījāmies pārvarēt mulsumu un nedrošību. Priecājos, ka arī skolotājus varējām iepazīt ārpus stundām, sapratām, ka arī viņi prot pajokot par ikdienišķām lietām, sajutām līdzās viņu stiprumu (lai gan pašiem arī bija ne tik viegli iet). Un vispār – tas bija interesants, radošs un veiksmīgs pārgājiens.
Informāciju apkopoja Kristiāna Eglīte
